2026. gada 26. februārī Smiltenes novada muzejā norisinājās III Februāra konference “Ota, māls un rakstāmspalva”, kuras priekšlasījumi, kā jau nojaušams pēc konferences nosaukuma, tika veltīti Smiltenes apkārtnes vēstures, literatūras, mākslas un lietišķās amatniecības mantojumam.
Konferences iesākumā Smiltenes novada muzeja vadītāja Ieva Miķe iepazīstināja ar iepriekšējā gada pētnieciskā darba aktivitātēm, notikumiem un projektiem un atgādināja konferences priekšvēsturi, proti – konferences norises laiks februārī nav nejaušs, tas ir kā atgādinājums un vienlaikus piemiņa 1918. gada liktenīgā februāra notikumiem Vidzemē, kad vācu armijas un padomju Krievijas militāro sadursmju rezultātā Iskolata režīms īstenoja Vidzemes iedzīvotāju arestus un deportācijas. Uz Krieviju gūstā aizvesto un nonāvēto vidū bija arī Mēru muižas (tagadējās Smiltenes novada muzeja ēkas) toreizējais īpašnieks Augsts Jakobs Hekers. Šie februāra notikumi bija muzeja pirmās 2024. gadā rīkotās konferences pirmā priekšlasījuma temats. Uzrunājot klātesošos, Ieva Miķe uzsvēra arī izveidoto un veiksmīgo muzeja sadarbību ar pētniekiem – savas jomas ekspertiem –, kā arī novada pētniecībā iesaistīto sabiedrības daļu, kas iniciē un aktīvi iesaistās Smiltenes novada vēstures apzināšanā.
Konferences lekciju daļu iesāka LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Ginta Pērle-Sīle ar priekšlasījumu “Cekelu dzimtas pēdas Smiltenes novada vēsturē” par 18. un 19. gadsimta tradīcijām “padomu došanas” literatūrā, viņas pētījums skāra Palsmanes, Rauzas un Mēru muižas īpašniekus - Cekelu dzimtas muižniekus. Tradīcija rakstīt detalizētus padomus dažādās lauksaimniecības nozarēs un adresēt tos muižu zemniekiem radās 18. gadsimta otrajā pusē, pēc Ziemeļu kariem, kad muižu saimniecības bija kara seku nopostītas un valdīja trūkums, kas skāra ne tikai zemnieku, bet arī muižnieku ikdienu. Cekelu dzimtas pārstāvju 18. gadsimta beigās publicētie padomi kartupeļu un labības audzēšanā, kā arī labības uzkrājumu veidošanā šobrīd glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas reto grāmatu un rokrakstu krājumā un ir uzskatāmi par Vidzemes kultūrvēsturiskā mantojuma svarīgu sastāvdaļu, jo atsedz 18. un 19. gadsimta lauku sabiedrības dzīves procesus un aktualitātes.
Otrais priekšlasījums – “Svantes Gustava Dīca garīgās pērles: dziesmas un pirmā grāmata latviešu sievietēm” – pievienojās ar līdzīgu tematiku – padomu došanu 18. gadsimtā, tomēr literatūrzinātnieces, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošās pētnieces Māras Grudules stāsts par ārkārtīgi personisko Dīca attieksmi, tulkojot no vācu valodas “padomu pērļu virteni” latviešu sievietēm, apliecina 18. gadsimta sabiedrības lielo problemātiku ģimenes kā sociālas struktūras pastāvēšanā. To ietekmēja pēckara posts, tikumi un sievietes loma tā laika Eiropas sabiedrībā.
Trešais priekšlasījums – “Personības loma vēstures saglabāšanā: Jānis Runcis un Mārtiņskolas arhīvs” Raunas Kultūrvēsturiskā mantojuma centra vadītājs Ievas Plētienas stāstījumā apliecināja, cik svarīgi un reizēm nenovērtējami ir saglabāt un publiskot cilvēka pierakstītās atmiņas. Mārtiņskolas (vēlāk – Mežoles skolas) pārzinis Jānis Runcis savā dzīves laikā dokumentējis it visu – sākot ar savas un savu bērnu dzīves notikumiem un beidzot ar skolas, valsts un pasaulē notiekošo, tā sniedzot ļoti skaidras un precīzas liecības nākotnes paaudzēm par savu laikmetu.
Konferences otrās daļas priekšlasījumi izvērsa notikumus ap otu, mālu un rakstāmspalvu. Ota simboliski izgaismoja spilgtā, Smiltenes novada Mēru muižā dzimušā simbolisma ainavas gleznotāja Rūdolfa Pērles dzīves un daiļrades pagrieziena punktus un to ietekmi uz viņa mākslu LU Mākslas vēstures institūta vadītājas Kristiānas Ābeles priekšlasījumā “Rūdolfs Pērle – no Gaujas un Amatas krastiem līdz simbolisma mākslas apvāršņiem”. Rūdolfa Pērles līdz mūsdienām apzināto darbu rezonanse vienlaikus ar pazīstamā Mikolaja Konstantīna Čurļoņa daiļradi joprojām izskan gan Latvijas mākslas vēstures gaiteņos, gan Eiropas muzejos.
Savukārt, māla ziedēšana un dekoratīvo šķīvju ornamenta raksturīgais ritms slavenā keramiķa Jēkaba Drandas daiļradē tika atsegts Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītājas Sanitas Zvidres lekcijā. Klātesošos šajā stāstā ievilka ne tikai smalkās māla dedzināšanas, ornamenta glazūras tehnikas un krāsu veidošanas tehniskie paņēmieni, bet arī paša Jēkaba Drandas biogrāfija – tā spoguļo 19. gadsimta Smiltenes apkārtni, cilvēkus, viņu nodarbes un dzīves sapņus.
Konferenci noslēdza LU Vēstures institūta pētnieces un tulkotājas Kristīnes Beķeres stāsts lekcijā “Paula Līvena memuāri – personības spogulis un vēstures avots” par sastaptajām ceļazīmēm Paula Līvena memuāru tulkošanā. Un šis stāsts par un ar “rakstāmspalvu” interesantā veidā parādīja, cik ļoti personisks, tolerants, humorpilns un neapstrīdami subjektīvi patiess var būt kāda cilvēka redzējums uz dzīves notikumiem dažādu lielu politisku un valstisku pārmaiņu laikā, cik daudzšķautņaina ir patiesība – tā atkarīga no cilvēka, kurš to piedzīvo, un cik trauslas ir robežas starp šīm patiesības šķautnēm – to saprašana atkarīga no katra paša dzīvās vēstures veidotāja – mums pašiem. Paula Līvena memuāru tulkojums ir jau otrais solis šī garadarba apzināšanā, un tas šobrīd pieejams Smiltenes novada muzejā. Nākamais solis muzeja darba plānā ir atrast iespējas unikālo memuāru publicēšanai.
Smiltenes novada muzejs izsaka pateicību lektorēm par sadarbību un sirsnīgu paldies visiem interesentiem, kas atrada iespēju atbraukt un izjust zinātniski izglītojošo konferences gaisotni. Visi priekšlasījumi būs redzami Smiltenes pašvaldības YouTube kanālā.
Plānojot IV Februāra konferenci nākamgad, muzeja fokuss būs veltīts apgaismības laika tematiem un brāļu draudžu kustībai (hernhūtismam) Vidzemē un Smiltenes apkārtnē.
Sagatavoja: Vita Blate, Smiltenes novada muzeja Izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja