Piemiņas pasākums
1949. gada 25. martā padomju okupācijas vara īstenoja masveida deportācijas, kuru laikā no Latvijas tika izsūtīti vairāk nekā 40 tūkstoši cilvēku. Vienas nakts laikā ģimenes tika izrautas no savām mājām, dodot vien dažas desmit minūtes, lai sagatavotos nezināmam ceļam. Cilvēkus – sievietes, bērnus un sirmgalvjus – lopu vagonos aizveda uz attāliem Sibīrijas apgabaliem, kur viņus sagaidīja smags darbs, bads un neziņa par nākotni.
Šodien, 2026. gada 25. martā, Smiltenē pie pieminekļa “Sašķeltā ģimene” notika Komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākums. Pasākumu ar skaņdarbu ievadīja kvartets, pēc kura uzrunu teica Gita Skadiņa, uzsverot atceres nozīmi un vēstures saglabāšanu nākamajām paaudzēm.
Ar garīgu uzrunu klātesošos uzrunāja Smiltenes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Agris Smilga, savukārt pašvaldības vārdā runu teica Smiltenes novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Ervins Labanovskis. Pasākumā uzstājās arī politiski represēto personu nodaļas “Trimdinieks” vadītājs Arvīds Kaupe.
Pasākuma laikā skanēja kvarteta izpildījums, tika dziedāta Latvijas valsts himna, nolikti ziedi un iedegtas svecītes, godinot izsūtīto piemiņu ar klusuma brīdi. Noslēgumā klātesošie tika aicināti uz kopīgu sarunu un kafiju Smiltenes novada Kultūras centrā.
Atmiņu stāsts
Arī no Smiltenes novada – Gaujienas, Apes, Raunas un citiem pagastiem – tika izvestas daudzas ģimenes. Viena no tām bija Jaukuļu ģimene no Gaujienas puses.
Laimonis Jaukulis (1931–2019), vēlāk sabiedriski aktīvs raunēnietis un politiski represēto kopas vadītājs, savās atmiņās raksta: “1949. gada 25. marta agrā rīta stundā Gaujienas pagasta “Ilgupēs” iebruka bruņoti vīri un pavēlēja pusstundas laikā sagatavoties pārbraukšanai uz citu dzīvesvietu. Tā mēs, visa Jaukuļu dzimta sākām ceļu pretī nezināmajam. Mūs aizveda uz Amatas staciju, kur uz sliedēm gaidīja 63 lopu vagoni, un jau pēc dažām dienām ešelons ar vairāk nekā tūkstoti cilvēku devās austrumu virzienā. Ceļš bija nežēlīgs – brauciena laikā nomira pieci cilvēki. Mirušos nolika sliežu malā un ešelons traucās tālāk.”
Sibīrijā viņus sagaidīja skarba realitāte: “28. aprīlī mūs vārda tiešā nozīmē izmeta Obas krastā. Piedzīvojām “vergu tirgu”. Dzīve turpinājās stingros ierobežojumos – komandants paziņoja, ka nedrīkstam atrasties tālāk par 15 kilometriem, ja būšu tālāk, tā būs bēgšana. Taču pat visgrūtākajos apstākļos saglabājās cilvēcība – Sibīrijas krievi ir ļoti viesmīlīgi, viņi ar mums dalījās pēdējos kartupeļos.”
Pēc gadiem svešumā Jaukuļu ģimene atgriezās Latvijā, taču atmiņas palika uz mūžu: “Šķiroties no Jelovkas sādžas, tur palika septiņpadsmit kapu kopiņas, septiņpadsmit cilvēku likteņi Sibīrijas zemē.”
Atskatoties uz pārdzīvoto, Laimonis Jaukulis raksta: “Kā varējām izturēt un izdzīvot šos astoņus smagos gadus? Tā bija mana jaunība, tā bija ticība dzīvei un tā bija dziesma.” Dziesma kļuva par spēka avotu – “Mēs pulcējāmies kopā un dziedājām. Dziesma skanēja pāri visai sādžai, pāri Obas krastiem -
“Es vēlos mājās pārnākt,
Par dzimteni dziesma man sērīgi skan un
Kas tie tādi, kas dziedāja,
Bez saulītes vakarā.
Tie ir latvju dēli, meitas,
Tālu, tālu svešumā!”
Šie stāsti ir dzīva liecība par tautas izturību un spēju saglabāt cilvēcību pat visnežēlīgākajos apstākļos. 25. marts ir diena, kad pieminam šos cilvēkus, viņu ciešanas un spēku izdzīvot. Tā ir diena, kad apzināmies brīvības vērtību un vienojamies kopīgā atmiņā.
Atcerēsimies, lai neaizmirstu!
Sagatavoja: Zane Ērgle-Mežule, komunikācijas speciāliste
Paldies, Ievai Plētienai par atmiņu stāstu informāciju no Ērikas Sarkanes grāmatas ar Jaukuļa atmiņām